04/09/2026
Johans Valters. Glezna “Labības statiņi”
2025. gadā muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumu papildināja četras izcilā latviešu vecmeistara Johana Valtera (1869-1932) gleznas, tajās mākslinieks sev raksturīgajā manierē iemūžinājis dažādas ainavas Eiropā – birztalas, mežmalu un laukus.
Izmēros nelielā (21.5x26.0 cm), eļļas tehnikā darinātā glezna “Labības statiņi” tapusi Eiropā ap 1910.-1912. gadu un pieder Johana Valtera daiļrades Drēzdenes periodam.
Labības statiņi bija veids, kā uz lauka žāvēšanai un uzglabāšanai izvietoja nopļautus un kūlīšos sasietus graudaugus. Šī metode plaši tika izmantota pirms mūsdienu kombainu un žāvētavu ēras. Kā spilgts tradicionālās kultūrainavas simbols labības statiņi visai bieži attēlots klasiskajā glezniecībā, tos savos darbos iemūžinājis gan Johans Valters, gan viņa audzēkņi.
Ainavu motīvus savām gleznām Valters visbiežāk atrada piepilsētas vai ārpilsētas zaļajā dabā, šādu ainavu glezniecībā arī notika mākslinieka stilistisko meklējumu galvenie eksperimenti. Vides un mākslas iespaidi viņu vedināja izkopt atsevišķu triepienu tehniku, lai gleznas virsmu darinātu kā audumu vai pinumu no dažādu krāstoņu uzlicieniem un vilcieniem. “Kā liecina vairāku kritiķu publikācijas 1907. gada Vācijas presē, Johans Valters jau pašā Drēzdenes perioda sākumā apzinājās, ka dabas krāsu precīzs atkārtojums gleznā nav iespējams, taču mākslinieka spēkos ir uztvert un atveidot krāstoņu savstarpējās attiecības, lai transponētu vēroto “skaņdarbu” citā, materiālam atbilstošā tonalitātē. Dekoratīvajam stilizatoram, par kādu viņš tolaik šķita veidojamies, tas ļāva, piemēram, par dažām “oktāvām” pārveidot gammas augstumu, uzgleznot visu tumšāku vai gaišāku, zaļāku, sārtāku vai dzeltenāku nekā dabā, vienlaikus nezaudējot saikni ar realitātes iespaidu,” raksta mākslinieka daiļrades pētniece Dr. Kristiāna Ābele monogrāfijā “Johans Valters”.
Drēzdenē dzīvojot, Johana Valtera plenēru ģeogrāfija pamazām paplašinājās, ļaujot nodoties ainavas krāsu un ritmu vērošanai gan kalnu ielenkumā, gan piejūras vidē, kur Valteru saistīja tiklab bangas pie Āhenshopas un Rīgenes stāvkrastiem, kā smilšu kāpu viegli viļņotie apveidi. 1910. gadā Valters ar kolēģiem un audzēkņiem uz vairākiem mēnešiem brauca gleznot uz Morāviju, savukārt dažu 1913. gada darbu paleti ietekmējusi spožā Kotdazīras gaisma Dienvidfrancijā. Ar ceļojumu apstākļiem izskaidrojams arī šī perioda gleznu nelielais formāts – gleznieciskie iespaidi visbiežāk iemūžināti uz studiju kastes vākam pieskaņotiem 22x26 cm izmērā piegrieztiem plāna pelēka kartona gabaliņiem, kuru rezerves bija salīdzinoši viegli pārvadāt ilgstošam darbam tālu no pastāvīgās dzīvesvietas.
Johans Valters ir viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem, izsmalcināts, jūtīgs kolorists, kura individuālajā stilā atspoguļojas reālistiskas plenēra glezniecības, impresionisma, jūgendstila ietekme. Gleznojis ainavas, portretus, sadzīves žanra ainas, aktus. Dzimis Jelgavā 1869. gada 3. februārī, mācījies Jelgavas reālskolā, Valters apmeklējis arī gleznotāja Jūliusa Dēringa darbnīcu un mācījies vijoļspēli. Absolvējis Pēterburgas Ķeizarisko mākslas akadēmiju, izstādēs piedalījies kopš 1894. gada. Dzīvojis un strādājis Jelgavā, 1906. gadā pārcēlies uz Drēzdeni, kur līdzās radošajam darbam vadījis arī savu mākslas studiju. Kopš 1916. gada dzīvojis Berlīnē. Johans Valters miris 1932. gada 19. decembrī Berlīnē.
Johana Valtera glezna “Labības statiņi” bjusi izstādīta Johanam Valteram un viņa glezniecības skolai veltītajās izstādēs Berlīnē un Jelgavā 2007. un 2009. gadā, V.Purvītim, J.Rozentālam un J.Valteram veltītājā izstādē Jelgavā 2017. gadā, reproducēta vairākās Vācijā un Latvijā izdotās grāmatās.
